14.4.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 112/22

1)

Vai principi, ko Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi 2013. gada 4. jūlija spriedumā lietā C-100/12 ar atsauci uz īpašu gadījumu, uz kuru attiecas šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un kurā tikai divi uzņēmumi piedalījās publiskā iepirkuma procedūrā, ņemot vērā būtisku līdzību ar šīs lietas faktiskajiem apstākļiem, ir piemērojami arī gadījumā, kas ir jāizskata šai tiesai un kurā līgumslēdzēja iestāde no procedūras izslēdza uzņēmumus, kas piedalījās publiskā iepirkuma procedūrā, kaut gan tajā bija ļauts piedalīties vairāk nekā diviem uzņēmumiem, un par minēto izslēgšanu sūdzību nav iesniedzis neviens no uzņēmumiem, kas nav tie, kuri ir iesaistīti šajā tiesvedībā, līdz ar to strīds, kas ir jāizskata šai tiesai, faktiski attiecas tikai uz diviem uzņēmumiem?

2)

Vai saistībā tikai ar jautājumiem, par kuriem var lemt, piemērojot Eiropas Savienības tiesības, minēto tiesību interpretācijai un it īpaši LESD 267. pantam ir pretrunā Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punkts, ciktāl šajā procesuālajā tiesību normā ir noteikts, ka visām Consiglio di Stato palātām un nodaļām ir saistošs ikviens tiesību princips, kas ir pasludināts Consiglio di Stato plēnumā, pat ja ir skaidrs, ka minētais plēnums ir apstiprinājis vai varētu būt apstiprinājis principu, kas ir pretrunā vai nav saderīgs ar Eiropas Savienības tiesībām; un it īpaši

3)

Consiglio di Stato palātai vai nodaļai, kam ir nodota lietas izskatīšana, ja tām ir radušās šaubas par to, vai ar Eiropas Savienības tiesībām ir saderīgs vai tām ir atbilstīgs plēnumā jau pasludināts tiesību princips, ir pienākums ar argumentētu atzinumu nodot Consiglio di Stato lēmuma pieņemšanu par prasību, iespējams, pat pirms tā var nosūtīt ES Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai pārliecinātos par pretrunīgā tiesību principa saderību ar un atbilstību Savienības tiesībām, vai arī Consiglio di Stato palāta vai nodaļa var vai drīzāk tām ir pienākums kā pēdējās instances valsts tiesām, kas ir atbildīgas par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, patstāvīgi uzdot prejudiciālu jautājumu ES Tiesai saistībā ar pareizu Eiropas Savienības tiesību interpretāciju;

4)

vai gadījumā, kad atbilde uz iepriekšējā ievilkumā uzdoto jautājumu būs tāda, ka Consiglio di Stato palātām un nodaļām ir jāatzīst pilnvaras/pienākums tieši uzdot prejudiciālus jautājumus ES Tiesai, vai arī gadījumā, kad ES Tiesa vēl jo vairāk pēc Consiglio di Stato plēnuma tomēr ir apstiprinājusi, ka plēnumā pasludinātais iekšējo tiesību princips veido atkāpi no pareizas Eiropas Savienības tiesību interpretācijas vai pilnībā neatbilst tai, Consiglio di Stato palātas un nodaļas kā pēdējās instances tiesas attiecībā uz Eiropas Savienības tiesībām var vai tām ir pienākums nekavējoties piemērot pareizu Eiropas Savienības tiesību interpretāciju, kādu ir sniegusi ES Tiesa, vai arī šādos gadījumos tām ir pienākums ar argumentētu atzinumu nodot lēmuma pieņemšanu par prasību plēnumam, kā rezultātā Eiropas Savienības tiesību piemērošana, ko Tiesa jau ir atzinusi par saistošu, ir atkarīga tikai no plēnuma vērtējuma un no tā rīcības brīvības;

5)

vai, visbeidzot, Itālijas Republikas administratīvās procedūras sistēmas skaidrojums, atbilstoši kuram tikai plēnums novērtē iespējamo lēmumu vērsties ES Tiesā ar prejudiciālu jautājumu – vai arī kaut vai tikai lemj par strīdu, kaut gan tas tieši piemēro Eiropas Savienības tiesību principus, ko jau ir pasludinājusi ES Tiesa – nav pretrunā ne vien principam par saprātīgu tiesvedības termiņu un par ātru prasības iesniegšanu saistībā ar uzaicinājumiem iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrā, bet arī prasībai, ka Eiropas Savienības tiesības pilnībā un rūpīgi piemēro ikviena jebkuras dalībvalsts tiesa atbilstoši to pareizai interpretācijai, ko ir sniegusi ES Tiesai, arī lai maksimāli piemēroti principus par tā saukto “lietderīgo iedarbību” un Eiropas Savienības tiesību pārākumu pār atsevišķas dalībvalsts iekšējām tiesībām (ne tikai materiālajām, bet arī procesuālajām) (šajā gadījumā: par Itālijas Republikas Administratīvā procesa kodeksa 99. panta 3. punktu)?