1)

Vai Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (1), 9. panta 1. punkta noteikumi, kas garantē tiesisko procedūru “visām personām, kuras uzskata sevi par cietušām, jo viņām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips”, kā arī tie, kas ir paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmajā daļā un kas ikvienai personai garantē tiesības “uz efektīvu tiesību aizsardzību [..] objektīvā tiesā”, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir pretrunā tādiem valsts tiesību aktiem kā Legea dialogului social nr. 62/2011 (Rumānijas likums Nr. 62/2011, ar kuru reglamentē dialogu starp sociālajiem partneriem) 211. panta c) punkts, kurā ir paredzēts, ka trīs gadu termiņu prasības iesniegšanai par zaudējumu atlīdzību sāk aprēķināt “no dienas, kurā zaudējumi ir radušies”, neatkarīgi no tā, vai prasītājs zināja vai nezināja par zaudējumu nodarīšanu (un to apmēru)?

2)

Vai Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 1. un 2. punkta, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta beigu daļas noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus kā Legea cadru nr. 330, din 5 noiembrie 2009, privind salarizarea unitară a personalului plătit din fonduri publice (2009. gada 5. novembra Pamatlikums Nr. 330 par vienotu atalgojumu no valsts budžeta apmaksātajiem darbiniekiem) 1. panta 2. punkts, kas interpretēts Înalta Curte de Casație și Justiție (Rumānijas Augstā kasācijas tiesa) Decizia nr. 7/2019 (spriedums Nr. 7/2019) (publicēts Monitorul Oficial al României – Rumānijas Oficiālais Vēstnesis – Nr. 343/06.05.2019.), par pārsūdzību tiesiskuma interesēs, ņemot vērā, ka prasītājam nebija likumīgu tiesību prasīt atalgojuma palielināšanu par kvalifikāciju, uzsākot darbu tiesu iestādē pēc datuma, kurā stājās spēkā Likums Nr. 330/2009, kas skaidri nosaka, ka tiesības uz atalgojumu ir un paliek vienīgi tās, kas paredzētas [minētajā] likumā, kā rezultātā tiek radīta diskriminācija darba samaksas jomā salīdzinājumā ar viņa kolēģiem, arī pamatojoties uz vecuma kritēriju, kas tātad nozīmē, ka tikai vecākie tiesneši, kuri uzsāka darbību pirms 2010. gada janvāra (un guva labumu no laika posmā no 2006. līdz 2009. gadam pasludinātajiem tiesas spriedumiem, kuru rezolutīvā daļa 2019. gadā tika interpretēta, pamatojoties uz [Înalta Curte de Casație și Justiție] spriedumu Nr. 7/2019), 2019. gada decembrī un 2020. gada janvārī saņēma atpakaļejošu atalgojumu samaksu (līdzīgu tiem, kas tiek pieprasīti ar šajā procedūrā izskatīto prasību) par laika posmu no 2010. līdz 2015. gadam, kaut arī šajā laika periodā arī prasītājs veica prokurora funkcijas, veica vienādu darbu, ar vienādiem nosacījumiem un tajā pašā iestādē?

3)

Vai Direktīvas 2000/78/EK noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj diskrimināciju tikai tad, ja tā ir balstīta uz kādu no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem kritērijiem, vai, gluži pretēji, šie noteikumi, ja tiek papildināti ar citu Savienības tiesību aktu noteikumiem, nepieļauj atšķirīgu attieksmi plašākā nozīmē pret darbiniekiem atalgojuma ziņā, ja tie veic vienu un to pašu darbu, pie viena un tā paša darba devēja, [tajā pašā] laika posmā un ar vienādiem nosacījumiem?