This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62017CN0346
Case C-346/17 P: Appeal brought on 9 June 2017 by Christoph Klein against the judgment of the General Court (Eighth Chamber) delivered on 28 September 2016 in Case T-309/10 RENV, Christoph Klein v European Commission
Lieta C-346/17 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2016. gada 28. septembra spriedumu lietā T-309/10 RENV Christoph Klein/Eiropas Komisija 2017. gada 9. jūnijā iesniedza Christoph Klein
Lieta C-346/17 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2016. gada 28. septembra spriedumu lietā T-309/10 RENV Christoph Klein/Eiropas Komisija 2017. gada 9. jūnijā iesniedza Christoph Klein
OV C 300, 11.9.2017, pp. 15–16
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
|
11.9.2017 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 300/15 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2016. gada 28. septembra spriedumu lietā T-309/10 RENV Christoph Klein/Eiropas Komisija 2017. gada 9. jūnijā iesniedza Christoph Klein
(Lieta C-346/17 P)
(2017/C 300/19)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Christoph Klein (pārstāvis – H.-J. Ahlt, advokāts)
Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika
Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:
|
1. |
atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 28. septembra spriedumu lietā T-309/10 RENV; |
|
2. |
piespriest atbildētājai samaksāt prasītājam EUR 1 562 662,30 un procentus 8 % apmērā virs attiecīgi spēkā esošās bāzes procentu likmes no sprieduma pasludināšanas; |
|
3. |
atzīt, ka Komisijai principā ir jāatlīdzina prasītājam apgalvotie zaudējumi, kas vēl ir jāaprēķina un kas viņam ir radušies kopš 2006. gada 15. septembra; |
|
4. |
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus; |
|
5. |
pakārtoti, atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 28. septembra spriedumu lietā T-309/10 RENV un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. |
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzējs izvirza šādus pamatus.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Tiesas statūtu 61. panta otro daļu, jo tā neesot ievērojusi Tiesas sprieduma saistošo tvērumu un juridiski nepareizi uzskatot, ka prasītājs, pamatojoties uz ceturtā apelācijas sūdzības pamata nepieņemamību lietā C-120/14 P, nevarot prasīt zaudējumu atlīdzību attiecībā uz savu produktu “effecto”.
Otrkārt, Vispārējā tiesa esot atkārtoti pārkāpusi Tiesas statūtu 61. panta otro daļu, jo tā Tiesas juridisko vērtējumu neesot uzskatījusi par saistošu. Sprieduma 95. punktā Tiesa esot atzinusi, ka pārsūdzētais pirmais spriedums esot atceļams tiktāl, ciktāl Vispārējā tiesa tajā ir noraidījusi prasījumu piespriest Komisijai atlīdzināt zaudējumus, kas esot radušies apelācijas sūdzības iesniedzējam [..]. Pretēji šim juridiskajam vērtējumam Vispārējā tiesa esot juridiski kļūdaini secinājusi, ka nosacījumu neizpildes dēļ tiesību uz zaudējumu atlīdzību principā nav.
Treškārt, Vispārējā tiesa, pārkāpjot Reglamenta 84. panta 1. punktu, esot noraidījusi konstatējumu, ka Komisija savas bezdarbības dēļ drošības klauzulas procedūrā saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu esot pārkāpusi arī Pamattiesību hartas 41. pantu, norādot pamatojumu, ka runa esot par nepieļaujamu jaunu pamatu. Tā esot juridiska kļūda, jo prasītājs jau prasības pieteikumā esot atsaucies uz labas pārvaldīšanas principiem, kas saturiski atbilst labas pārvaldības principiem un Pamattiesību hartas 41. pantam. Tāpēc jauna nepieļaujama pamata neesot.
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot izdarījusi pieņēmumu, ka direktīva nepiešķirot prasītājam personīgi un atmed AG nekādas tiesības. Apelācijas sūdzības pamatā tiek norādīts, ka tas ir pretrunā Savienības tiesībām, jo abi adresāti ir vienā un tajā pašā drošības klauzulas procedūrā un kā saimnieciski centrāli skartas personas varot atsaukties uz preču brīvas aprites principiem.
Piektkārt, Vispārējā tiesa esot juridiski nepareizi noliegusi cēloņsakarību starp Komisijas prettiesisko rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem. Turklāt tā esot sagrozījusi faktiskos apstākļus un juridiski nepareizi kvalificējusi faktus. Tā turklāt esot vēlreiz pārkāpusi Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu, neesot veikusi juridisku vērtējumu un nepietiekami pamatojusi savu nolēmumu.
Sestkārt, Vispārējā tiesa, neņemot vērā pielikumus KOM RENV 1 un 2, esot pārkāpusi taisnīgas tiesas un tiesību tikt uzklausītam principus, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu, Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī sagrozījusi faktiskos apstākļus un pierādījumus.
Septītkārt, Vispārējā tiesa, neapmierinot prasītāja lūgumu noteikt Komisijai pienākumu izpaust drošības klauzulas dokumentus, esot pārkāpusi taisnīgas tiesas principus, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu, Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī Reglamenta 64. panta 3. punkta d) apakšpunktu un Tiesas statūtu 24. pantu.