Apelācija, ko 2007. gada 19. novembrī ierosinājusi S.A.BA.R. SpA par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 2007. gada 17. septembra rīkojumu lietā T-176/07 S.A.BA.R. SpA/Eiropas Kopienu Komisija

(Lieta C-501/07 P)

(2008/C 37/05)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: S.A.BA.R. SpA (pārstāvji — E. Coffrini un F. Tesauro, avvocati)

Cita lietas dalībniece: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Komisijas 2002. gada 5. jūnija lēmumā (1)“attiecībā uz Itālijas komunālo pakalpojumu uzņēmumiem ar valsts kapitāla pārsvaru piešķirto valsts atbalstu nodokļu atbrīvojuma un aizdevuma ar labvēlīgākiem nosacījumiem veidā” tika noteikts, ka regulējums, ar kuru no ienākuma nodokļa maksājumiem atbilstoši Likuma Nr. 549/1995 3. panta 70. punktam, Dekrēta-likuma Nr. 331/1993 66. panta 14. punktam, kā tas tika pārveidots un grozīts, atbrīvo akciju sabiedrības ar valsts kapitāla pārsvaru, kuras veic komunālo pakalpojumu sniegšanu, ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Komisijas lēmums nebija adresēts konkrētām sabiedrībām, bet tika attiecināts uz sabiedrībām, kuras tika izveidotas atbilstoši Likuma Nr. 241/1990 22. pantam, kurās ir valsts kapitāla pārsvars. Tādēļ lēmums netika paziņots atsevišķām sabiedrībām (un nebija paziņots apelācijas sūdzības iesniedzējai), jo konkrēti nebija norādīti lēmuma adresāti. Itālijas valsts ar 2007. gada 15. februāra Dekrēta-likumu Nr. 10 īstenoja iepriekš minēto lēmumu un paredzēja Agenzie delle Entrate [Ieņēmumu dienests] nodrošināt nodokļu atgūšanu. Līdz ar to Agenzia delle Entrate di Guastalla [Gvastallas Ieņēmumu dienests] 2007. gada 20. martā nosūtīja sabiedrībai, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja, šādus lūgumus veikt maksājumu: 2007. gada 15. marta lūgums Nr. 3796 par kopējo summu EUR 1 912 128,47, kā arī procentus EUR 2 192 225 apmērā; 2007. gada 15. marta lūgums Nr. 3799 par kopējo summu EUR 815 406,94, kā arī procentus EUR 783 529 apmērā; 2007. gada 15. marta lūgums Nr. 3800 par kopējo summu EUR 439 549,29, kā arī procentus EUR 712 588 apmērā.

Tomēr sabiedrība, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja, nav sabiedrība ar valsts kapitāla pārsvaru, bet gan sabiedrība, kura pilnībā ir valsts uzņēmums. Šī iemesla dēļ uz to nav attiecināmi “Komisijas apsvērumi un lēmums”.

Attiecīgajai sabiedrībai ir uzticēti iekšējo pašvaldības komunālo pakalpojumu sniegšana, kurus tā sniedz astoņām saistītām pašvaldībām, un kura tika izveidota īpaši ar šo mērķi un atbilstoši likumā noteiktajam.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārvalda komunālo pakalpojumu sniegšānu, izmantojot privāto regulējumu, un tā ir īpaši pielāgota pašvaldības vajadzībām, bez iespējas ietekmēt brīvu konkurenci, kura nevar pastāvēt, ja nepastāv attiecīgs tirgus.

Sabiedrība, kuras kapitāls ir pilnībā valsts kapitāls, nav nekas cits kā netieša tādu saistīto pašvaldību iestāde, kuras ir nodokļu atvieglojuma, kuru Komisija faktiski arī apstrīd, saņēmējas.

Līdz ar to objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ atbrīvojumu no nodokļiem, kurš tika piešķirts apelācijas sūdzības iesniedzējai, nevar uzskatīt par nepamatotu valsts atbalstu, kas ir pretējs EKL 87. pantā paredzētajam.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Pirmās instances tiesā tika celta prasība par iepriekš minēto Komisijas lēmumu. Šī lieta tika reģistrēta ar lietas numuru T-176/07 un nodota izskatīšanai ceturtajā palātā, kurā tika izdots Pirmās instances tiesas 2007. gada 17. septembra rīkojums par prasības nepieņemamību, pamatojoties uz to, ka nav ievērots EKL 230. panta 5. punktā noteiktais termiņš, atbilstoši kuram prasību atcelt tiesību aktu atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts, vai darīts zināms attiecīgai personai vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms, atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktā noteiktajam.

Sabiedrība uzskata, ka šāds pamatojums tāpat nav atbilstošs 1980. gada 17. septembra spriedumam lietā 730/79 (2); 1984. gada 14. novembra spriedumam lietā 323/82 (3); 1996. gada 12. decembra spriedumam lietā T-358/94 (4); un it īpaši Eiropas Kopienu Tiesas trešās palātas 2006. gada 23. februāra spriedumam apvienotajās lietās C-346/03 un C-529/03 (5), un līdz ar to šajā apelācijas tiesvedībā ir jāgroza Pirmās instances tiesas rīkojums.

Faktiski Pirmās instances tiesā prasība tika celta tūlīt pēc tam, kad sabiedrība, apelācijas sūdzības iesniedzēja, uzzināja, ka tā ir viena no Komisijas lēmuma adresātēm, proti, tad, kad tā saņēma paziņojumu ar lūgumu veikt maksājumu Agenzia delle Entrate.

Tāpat Pirmās instances tiesas rīkojums tiek apstrīdēts, pamatojoties uz to, ka tajā bija kļūdaini piemērots EKL 225. pants.

Lūgums atcelt Komisijas lēmumu ir jāuzskata par cieši saistītu ar prasību neattiecināt attiecīgo lēmumu uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz grozīt pirmajā instancē izdoto rīkojumu, pamatojoties arī uz attiecīgās tiesas kompetences ratione materiae trūkumu.

(1)  OV L 77, 2003., 21. lpp.

(2)  Recueil, 2671. lpp.

(3)  Recueil, 3809. lpp.

(4)  Recueil, II-2109. lpp.

(5)  Krājums, I-6159. lpp.