1)

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz tiesāšanās izdevumu noteikšanu tiesvedībā par līguma noteikuma negodīgo raksturu ir paredzēts maksimālais apmērs, kas ir piemērojams advokāta honorāriem, kuru atlīdzību patērētājs, kam nolēmums pēc būtības ir labvēlīgs, var saņemt no pārdevēja vai piegādātāja, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ar nosacījumu, ka šis maksimālais apmērs pirmajam minētajam ļauj šajā sakarā saņemt tādas summas atlīdzību, kas ir saprātīga un samērīga ar tiesāšanās izdevumiem, kuri tam objektīvi bija jāsamaksā, lai celtu šādu prasību.

2)

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, skatot tos efektivitātes principa kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko strīda vērtībai, uz kuras pamata tiek aprēķināti patērētājam, kam tiesvedībā par negodīgu līguma noteikumu nolēmums ir bijis labvēlīgs, atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi, ir jābūt noteiktai prasības pieteikumā vai, ja tas nav izdarīts, tai ir jābūt noteiktai šajā tiesiskajā regulējumā, un šo vērtību vēlāk nevar grozīt, ar nosacījumu, ka tiesa, kurai galu galā ir kompetence noteikt tiesāšanās izdevumus, var brīvi noteikt faktisko strīda vērtību patērētājam, nodrošinot viņam iespēju izmantot tiesības uz tādas summas atlīdzību, kas ir saprātīga un samērīga ar izdevumiem, kuri viņam objektīvi bija jāsamaksā, lai celtu šādu prasību.