1)

Vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts sprieduma apvienotajās lietās C-427/16 un C-428/16, (1) CHEZ Elektro Bulgaria izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka valsts tiesa var nepiemērot tādu valsts tiesību aktu, saskaņā ar kuru tiesa nav tiesīga piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, segt ar atlīdzību advokātam saistītos izdevumus tādā apmērā, kas ir mazāks par atlīdzības minimumu, kurš paredzēts noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome (Bulgārija), ja attiecīgais tiesību akts paredz ne tikai leģitīmu mērķu sasniegšanu, proti, ne tikai attiecībā uz lietas dalībniekiem, bet arī attiecībā uz trešām personām, kurām varētu piespriest segt tiesāšanās izdevumus?

2)

Vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts sprieduma apvienotajās lietās C-427/16 un C-428/16, CHEZ Elektro Bulgaria izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka leģitīmie mērķi, kas attaisno valsts tiesību akta piemērošanu, saskaņā ar kuru tiesa nav tiesīga piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, segt ar atlīdzību advokātam saistītos izdevumus tādā apmērā, kas ir mazāks par atlīdzības minimumu, kurš paredzēts noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome (Bulgārija), ir jāuzskata par tādiem, kas ir noteikti likumā, un tiesa šādu valsts tiesisko regulējumu var nepiemērot, ja tā nesecina, ka konkrētajā gadījumā šie mērķi tiek pārsniegti, vai tomēr ir jāuzskata, ka valsts tiesiskais regulējums nav piemērojams, ja nav iespējams konstatēt šo mērķu sasniegšanu?

3)

Kuram no lietas dalībniekiem saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu kopsakarā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2) 2. pantu civillietā, kurā lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, tiek piespriests segt tiesāšanās izdevumus, ir jāpierāda, ka advokātu profesionālās organizācijas pieņemtajiem noteikumiem par atlīdzības advokātam minimumu ir leģitīms mērķis un tā sasniegšana ir samērīga, ja ir izvirzīts prasījums par atlīdzības advokātam samazināšanu pārmērīguma dēļ – lietas dalībniekam, kas lūdz piespriest tiesāšanās izdevumu segšanu, vai lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs un kurš lūdz šo atlīdzību samazināt?

4)

Vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts sprieduma apvienotajās lietās C-427/16 un C-428/16, CHEZ Elektro Bulgaria izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka tādai valsts iestādei kā Narodnoto sabranie (Nacionālā sapulce, Bulgārija), ja tā advokātu profesionālajai organizācijai deleģē noteikumu pieņemšanu par minimumcenām, ir tieši jāformulē konkrētas metodes, ar kuru palīdzību ir nosakāms ierobežojuma samērīgums, vai tomēr ir jānosaka profesionālās organizācijas pienākums sniegt skaidrojumu par metodēm, ikreiz kad tā pieņem šādus noteikumus (piem., noteikumu projekta anotācijā vai citos sagatavošanas dokumentos), un attiecīgā gadījumā, ja šādas metodes nav ņemtas vērā, vai tiesai ir jāatsakās piemērot noteikumus, konkrētās summas nemaz nav jānovērtē, un vai šādu metožu pamatota skaidrojuma esamība ir pietiekama, lai prezumētu, ka tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos leģitīmos mērķus?

5)

Ja atbilde uz ceturto jautājumu būtu noliedzoša, vai LESD 101. panta 1. punkts, interpretēts sprieduma apvienotajās lietās C-427/16 un C-428/16, CHEZ Elektro Bulgaria izpratnē, ir jāsaprot tādējādi, ka leģitīmos mērķus, kas attaisno tāda valsts tiesību akta piemērošanu, saskaņā ar kuru tiesa nav tiesīga piespriest lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, segt ar atlīdzību advokātam saistītos izdevumus tādā apmērā, kas ir mazāks par atlīdzības minimumu, kurš paredzēts noteikumos, ko pieņēmusi tāda advokātu profesionālā organizācija kā Advokatūras augstākā padome (Bulgārija), un vai šo mērķu samērīgums tiesai ir jāvērtē, ņemot vērā to ietekmi uz attiecīgajā lietā konkrēti paredzēto summu, un ir jāatsakās piemērot šo summu, ja tā pārsniedz to, kas ir nepieciešams mērķu sasniegšanai, vai tomēr tiesa principā izpēta to kritēriju veidu un izpausmi, kuri summas noteikšanai ir paredzēti noteikumos, un, ja tā secina, ka šie kritēriji konkrētās situācijās var pārsniegt to, kas ir nepieciešams mērķu sasniegšanai, attiecīgo normu nepiemēro nevienā lietā?

6)

Ar pieņēmumu, ka atlīdzības minimuma leģitīms mērķis ir nodrošināt augstas kvalitātes juridiskos pakalpojumus, vai tādā gadījumā LESD 101. panta 1. punkts pieļauj, ka minimums tiek noteikts, balstoties tikai uz lietas (strīda priekšmeta) veidu, materiālo ieinteresētību lietā un daļēji uz apmeklēto tiesas sēžu skaitu un neņemot vērā citus kritērijus, piemēram, faktisko sarežģītību, piemērojamos valsts un starptautiskos tiesību aktus u.tml.?

7)

Ja uz piekto jautājumu būtu jāatbild, ka valsts tiesai ikvienā procesā ir atsevišķi jānovērtē, vai iedarbīgas juridiskās palīdzības nodrošināšanas leģitīmie mērķi var attaisnot tiesiskā regulējuma par atlīdzības minimumu piemērošanu, tad pēc kādiem kritērijiem tiesai ir jānovērtē atlīdzības minimuma samērīgums konkrētajā lietā, ja tā uzskata, ka minimums ir noteikts ar mērķi valstī nodrošināt iedarbīgu juridisko palīdzību?

8)

Vai LESD 101. panta 1. punkts kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. panta trešo daļu ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot septīto jautājumu, ir jāņem vērā izpildvaras apstiprinātais regulējums par atlīdzību, ko valsts maksā pēc tiesas ierosmes ieceltiem advokātiem, kas – pamatojoties uz likumisku atsauci – ir uzskatāma par kompensācijas maksimumu juriskonsulta pārstāvētam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir labvēlīgs?

9)

Vai LESD 101. panta 1. punkts kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka, vērtējot septīto jautājumu, valsts tiesai ir pienākums norādīt tādu atlīdzības apmēru, kas ir pietiekams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt augstas kvalitātes juridisko palīdzību, un kas tiesai ir jāsalīdzina ar apmēru, kurš izriet no tiesiskā regulējuma, un ir jānorāda pamatojums apmēram, ko tā noteikusi pēc sava ieskata?

10)

Vai LESD 101. panta 2. punkts kopsakarā valsts procesuālo līdzekļu iedarbīguma principu un tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kas konstatē, ka uzņēmumu apvienības lēmums, nosakot saviem biedriem minimumtarifus, lai gan nepastāv pamatoti iemesli šādas iejaukšanās pieļaušanai, pārkāpj konkurences ierobežojumu aizliegumu, ir pienākums piemērot attiecīgajā lēmumā noteiktās tarifu minimumlikmes, jo tās atspoguļo faktiskās to pakalpojumu cenas tirgū, uz kuriem attiecas šis lēmums, tāpēc ka visām personām, kuras sniedz attiecīgo pakalpojumu, ir pienākums būt šīs apvienības biedriem?